Lauksaimniecības zeme arvien biežāk nonāk ilgtermiņa investoru redzeslokā kā produktīvs reālais aktīvs. Interesi veicina ierobežotais kvalitatīvas zemes piedāvājums, strukturālās pārmaiņas Eiropas lauksaimniecībā un stabils profesionālu saimniecību pieprasījums pēc produktīvas zemes.

Tomēr ne katrs hektārs ir vienlīdz pievilcīgs. Investīciju potenciālu nosaka produktivitāte, atrašanās vieta, nomas pieprasījums, īpašuma fiziskais un juridiskais stāvoklis, kā arī iegādes cena.

Ierobežots un produktīvs aktīvs

Lauksaimniecības zeme no daudzām citām aktīvu klasēm atšķiras ar to, ka tās piedāvājums ir fiziski ierobežots. Jaunus finanšu instrumentus var emitēt un jaunus nekustamā īpašuma projektus var attīstīt, taču pārtikas ražošanai piemērotas zemes apjomu nevar palielināt tādā pašā tempā.

Produktīvai zemei ir arī skaidra ekonomiskā funkcija: pārtikas ražošana. Tas nenozīmē, ka lauksaimniecības zeme ir pasargāta no ekonomiskajiem cikliem, ražas svārstībām vai cenu riskiem. Taču tās pamatā ir ilgstošs praktisks pielietojums, kas nav atkarīgs tikai no investoru noskaņojuma.

Eiropas lauksaimniecība konsolidējas

Saskaņā ar Eurostat datiem 2023. gadā Eiropas Savienībā bija aptuveni 8,8 miljoni lauku saimniecību. Laikā no 2005. līdz 2023. gadam to skaits samazinājās par aptuveni 5,6 miljoniem jeb 39%, kamēr lielāku saimniecību skaits pieauga. 

Šīs pārmaiņas tieši ietekmē arī zemes tirgu. Augošām saimniecībām nepieciešamas lielākas un efektīvāk apsaimniekojamas platības. Taču visu izmantoto zemi ne vienmēr ir izdevīgi iegādāties, jo kapitāls nepieciešams arī tehnikai, tehnoloģijām, noliktavām un apgrozāmajiem līdzekļiem. Tāpēc noma joprojām ir nozīmīga lauksaimniecības izaugsmes daļa un uztur pieprasījumu pēc produktīvas zemes.

Viena aktīvu klase, ļoti atšķirīgi tirgi

Eiropas lauksaimniecības zeme nav viens vienots tirgus.

Saskaņā ar Eurostat datiem 2024. gadā aramzemes vidējā cena Eiropas Savienībā sasniedza aptuveni 15 224 eiro par hektāru, kas bija par 6,1% vairāk nekā iepriekšējā gadā. Latvijā vidējā cena bija aptuveni 4 825 eiro par hektāru, Lietuvā 5 590 eiro, bet Nīderlandē aptuveni 96 608 eiro par hektāru.* 

Šīs atšķirības automātiski nenozīmē, ka zemāku cenu tirgi ir nenovērtēti. Augstākas cenas var atspoguļot intensīvāku lauksaimniecību, lielākus nomas ienākumus, ierobežotu piedāvājumu vai spēcīgāku konkurenci. Savukārt zemākas cenas var būt saistītas ar produktivitātes, infrastruktūras vai tirgus likviditātes ierobežojumiem.

Investoram svarīgāk ir saprast, vai konkrēta īpašuma iegādes cena, produktivitāte, nomas pieprasījums un ilgtermiņa potenciāls veido pievilcīgu kombināciju.

Baltijas investīciju pamatojums ir plašāks par cenu

Baltijas lauksaimniecība arvien ciešāk integrējas Eiropas piegādes ķēdēs. Saimniecības attīstās, ražošana kļūst profesionālāka, un aktīvi lauksaimniecības uzņēmumi turpina meklēt efektīvi izmantojamu zemi.

Vienlaikus īpašumi būtiski atšķiras pēc kvalitātes, piekļuves, meliorācijas, nomas pieprasījuma un konsolidācijas iespējām. Tieši šo faktoru kombinācija nosaka, kuri īpašumi piedāvā pievilcīgu ilgtermiņa potenciālu.

Baltic Terra pieeja balstās uz selektīvu produktīvas Latvijas lauksaimniecības zemes iegādi, vietējā tirgus izpratni un profesionālu ilgtermiņa pārvaldību.

Ilgtermiņa vērtība sākas ar pareizās zemes iegādi par pamatotu cenu.

* Eurostat norāda, ka ES vidējā cena ir aplēse, kas balstīta uz pieejamajiem valstu datiem. Atsevišķu valstu rādītāji var būt provizoriski, aplēsti vai metodoloģiski atšķirīgi.